PIRMIE, KAS AIZIET

Programmas LATEST centrā ir jaundarbs “Pirmie, kas aiziet”. Satiekoties rezidencē Oleru muižā pagājušā gada aprīlī un sākot strādāt pie kopīgas izrādes, astoņi dažādu jomu igauņu un latviešu mākslinieki meklēja kopīgu tēmu, kas interesētu gan visus iesaistītos māksliniekus, gan skatītājus Latvijā un Igaunijā. Lai arī abu valstu attieksme pret lībiešiem ir atšķirīga, šai tautai ir bijusi svarīga loma gan Latvijas, gan Igaunijas valstiskuma un dažādu laikmetu ideoloģijas kontekstā. Lībiešu liktenis vienmēr ir bijis kā brīdinājums – nekas šai pasaulē nav nemainīgs un neskarts, bet mazas tautas izzušanas process ir ātrs un nenovēršams. Izrāde analizē to, kā abu valstu politika ir atspoguļojusies lībiešu dzīvē un ko būt lībietim nozīmē šodien. Galu galā tā uzdod jautājumu: “Vai izzušana tiešām ir traģēdija?” Izrādes “Pirmie, kas aiziet” autori ir komponists Toms Auniņš, scenogrāfes Austra Hauks un Epa Kubu, horeogrāfes Joanna Kalma un Karolīna Poska, vizuālā un video māksliniece Kristīna Normana, dramaturgs, režisors un aktieris Kārlis Krūmiņš un režisors Valters Sīlis.

“Es domāju, ka izrāde nebūs tik daudz par lībiešiem, cik par atšķirīgiem skatījumiem uz lībiešu tēmu. Laikā, kad Latvija un Igaunija bija tikko dibinātas valstis, tām bija dažādi ideoloģiskie pamati. Latvijai svarīgākais bija apvienot nāciju un dažādās Latvijas teritorijā runātās valodas. Lībieši šajā ceļā uz valodas un nācijas apvienošanu tika uzskatīti par marginālu grupu. Igauņiem bija svarīgi veidot piederību plašākai somugru kultūras grupai un lībieši bija daļa no tās, tādēļ Igaunijā lībiešu asimilāciju uztvēra kā traģēdiju. Kultūras darbinieki un politiķi iesaistījās cīņā par lībiešu glābšanu no izzušanas, kas nepatika Latvijas valstij. Izcēlās konflikts ap izcilāko lībiešu folkloras pētnieku Oskaru Loritsu. Loritss vāca un pierakstīja lībiešu tautas dziesmas un apkopoja tās krājumā “Volkslieder der Liven”. Tiek uzskatīts, ka tas satur visas lībiešiem zināmās dziesmas. Viena, un tā ir vissenākā lībiešu dziesma, “Čičor linkit” skanēs arī izrādē.” Kristīne Normana

“Tas ir interesanti, kā cilvēki cīnās par savas pastāvēšanas tiesībām, kā tas dažādos veidos tiek “piegriezts” un kas paliek pāri. Nav jau tā, ka viss izčākst. Nu nav tādu beigu. Tas vienkārši pāriet citā veidolā. Neviens personīgi kultūru nezaudē. Jā, tu vari būt ļoti vientuļš ar savu kultūru, bet tas jau ir cits stāsts.” Kārlis Krūmiņš

“Viena no izrādes tēmām ir par to, kā vairākums cenšas izspiest un padarīt neeksistējošu mazākumu. Problēmu, kas attiecas uz ļoti mazu cilvēku skaitu, var nerisināt, jo tā taču skar tikai 0,5% iedzīvotāju. Aleksandrs Grīns raksta par lībiešu nerentabilitāti, par to, cik finansiāli nepamatota ir šo cilvēku eksistences atbalstīšana. Bet latvieši pasaules kontekstā arī neatmaksājas, kaut vai salīdzinot ar to, cik var nopelnīt, rakstot grāmatu krievu valodā! Argumentu par nerentabilitāti, ko varētu lietot milzīga nācija, lietoja latvieši pret lībiešiem!” Valters Sīlis

“No vienas nācijas skatu punkta izzušana ir traģēdija. Taču kopumā sabiedrībā cilvēku skaits arvien pieaug. Mēs neizmirstam, tātad notiek kaut kas cits. Mana paaudze, 20-25 gadnieki, daudz ceļo, manā lokā daudziem draugs vai draudzene ir no citas valsts. Ko tas nozīmē nacionālas valsts kontekstā? Izrādē būs instalācija par asins sajaukšanos. Es gribu parādīt šo procesu un atrašanos ļoti globālā vidē. Turpat ir jautājums par izvēli un to, cik lielā mērā mēs apzināmies dažādās asins līnijas un mantojumu, ko nesam? Kāpēc izvēlamies norādīt piederību vienai nacionalitātei, bet ne citām?” Joanna Kalma

“Stāsts nav tikai par lībiešiem. Mēs gribam pievērst uzmanību visam, kas izmirst. Kāds mans draugs, kas dzīvo uz mazas salas Austrālijā, feisbukā ielika ziņu par piecām putnu sugām, kas ir pazudušas no šīs saliņas. Tagad tur visur saviesušās žurkas. Es gribu domāt, ka viss mainās – kāds nomirst, kāds cits stājas vietā. Tas ir dabisks process, dabas cikls.” Epa Kubu