Saulainā Sardīnija

      Cilvēki tur ikdienu bauda kā svētkus, vismaz tāds iespaids radās mums brīžos, kad pētot uz salas esošās pilsētas (Sassari, Olbia, Callari...), panorāmu, kas paveras, izbraucot no centra vai gluži otrādi – vecpilsētas mazajās šarmantajās ielās, redzējām vietējos nesteidzīgi baudot kārtējo ekspresso tasīti, malkojot dzidru vīnu vai ēdot pastu dažādos izpildījumos āra kafejnīcās. To tur bija daudz un radās sajūta, ka atšķirība no Latvijas, cilvēki tur savā starpā tādējādi nekonkurē – vīna bāri viens pēc otra, cilvēkiem atliek vien izvēlēties, kurā no vietām dzīvi baudīt šodien. Tur esošo brīvību, kas staroja no cilvēkiem šķiet neradīja tikai siestas rituāla klātbūtne vai siltums, kuru vizuāli izcili papildināja apjomīgie palmu stumbri un zari ar vēl negatavām vīģēm, datelēm vai apelsīniem, bet gan kopējā vietējo dabas un dzīvesveida harisma.
    Ceļojuma nedēļā baudījām vairāku apjomīgu un skaistu baznīcu akustiku, dziedot gan sakrālās, gan tautas mūzikas programmu. Dziedājām arī naksnīgās ielās Olbijā kopā ar vietējo vīru tautas ansambli („Olbia folk ansamble”),kā arī dievkalpojumos kopā ar „Lorenzo Perosi” kori. Lai gan raksturīgi itāļiem koncerti iesākās nedaudz vēlāk un turpinājās pavisam nesteidzīgi, atmosfēra, stāvot klausītāju priekšā bija laba, jo no itāļiem staro gan pārsteidzoša, dzirkstoša enerģija, kas mijiedarbojās arī mūsos, gan interese un prieks.
     Brīvajā laikā paguvām ļauties arī atpūtai – dienasvidū sauļojoties uz jumta, spēlējot volejbolu, basketbolu, kāpelējot pa Olbijas pludmales klintīm, kas ieskauj jūru, peldoties, pētot dateļpalmas, iespaidīgos kaktusu apstādījumus un arī pusnaktī baudot nacionālos labumus-ugunī ceptas picas visdažādākajos izpildījumos (ar kartupeļiem frī, cūku pupām, šokolādi...).

     Šajās dienās patiesībā mums bija iespēja izbaudīt vairāku valstu kultūras nianses un apskatīt vērtas vietas, jo dodoties gan turp, gan mājup no Sardīnijas ar netiešajiem lidojumiem, izbaudījām gan franču valodas šarmu Beļģijā, izgaismotu Milānu un pat Romu, kas, kā izrādās, naktī cilvēkiem ir pieejama tik klusa un neaizskarta, par kādu tūrisma grāmatas noteikti nestāsta. Citi no mums pirmo reizi, daži jau vairākkārt saprata, ka ir patiešām vērtīgi dodoties uz mērķi, pievērsties arī vietām, kas ir kaut kur starp, jo tikai tā var, atgriežoties mājup, turpināt aptvert iespaidos gūto pasaules dažādības asorti.
      Tomēr katrs no mums šajā dziedošajā braucienā bija citu lietu aizrauts vai savaldzināts, tāpēc niansētākiem iespaidiem varat ļauties šeit.

Balsinieku ceļojuma sajūtu (dienas)grāmata.

Jānis Muz.:

   

     Šī bija jau trešā reize, kuru man bija tā laime ar "BALSĪM" pavadīt šajā brīnišķīgajā salā, savukārt otrā reize, kad uz turieni devāmies atsevišķās grupās, ne visi kopā.
     Mūsu ceļojums iesākās 23.septembrī, kad jau agri no rīta no Rīgas izlidojām uz Briseles - Šarleruā lidostu, lai pēc tam ar autobusu un vēlāk vilcienu dotos uz pašu Briseles centru. Bija patīkami atgriezties Briselē, jo iepriekš tur biju bijis tieši pagājušā Sardīnijas ceļojuma laikā. Nedaudz izstaigājuši Briseles vecpilsētu un tikuši pie Beļģu alus, savukārt kāds cits pie Beļģu vafelēm vai vienkārši krietnas saldējuma porcijas, laimīgi devāmies kādu laiku atpūsties Briseles parkā, lai vakarā satiktu kādreizējo "BALSU" dziedātāju Baibu, kura bija atvēlējusi mums pavadīt nakti savā fantastiskajā dzīvoklī, kurš tiešām nedaudz izskatījās pēc kāda rakstnieka vai mākslinieka piemiņai veltīta muzeja.
     Labi izgulējušies un priecīgi, nākamajā rītā devāmies atpakaļ uz lidostu, lai jau pēc neilga laika piezemētos omulīgajā Algēro lidostā, kur jau no pirmā acumirkļa Sardīnijas sala mūs viesmīlīgi sagaidīja ar siltu, glāstošu sauli un pasakainām, dzidri zilām debesīm. Papildinājuši ūdens krājumus un uzvilkuši siltam laikam atbilstošākas drēbes, devāmies nelielā pārgājienā uz Algēro centru, kur mums uz nakti bija sarunāti divi nelieli dzīvoklīši. Nobaudījuši fantastiskas vakariņas un nelielu devu Sardīnijas mājas vīna, apmierināti devāmies gulēt, lai jau nākamajā dienā dotos bezrūpīgi zvilnēt netālajā Algēro pludmalē!
     Lai arī pirms tam jau biju bijis Sardīnijā, pirmais skats uz tās saulainajām, mirdzošajām pludmalēm un tirkīzzilo jūru joprojām liek sirdij no prieka iepukstēties straujāk... Diena pie jūras bija izcila – tikām gan pie lieliskām peldēm, gan pirmā Sardīnijas saules sniegtā iedeguma, dažs arī par labu cenu iegādājāmies sev jaunas saulesbrilles pie vietējiem staigājošajiem tirgotājiem, no kuriem citreiz atkauties iespējams tikai ar frāzi: "no, no, grazie, grazie, grazie..."
     Dienas beigās devāmies vēl vienā pārgājienā uz netālās Fertiljas pilsētiņas pusi, kur bijām ieplānojuši pavadīt nakti pludmalē. Pa ceļam vietējos veikaliņos apgādājušies ar nelieliem pārtikas krājumiem, nonācām pie klinšu ieskauta krasta, kur, gluži vai speciāli priekš mums, bija starp akmeņiem ieklāta mīksta, sausa izkaltušu jūraszāļu grīda, kā arī iekārtota neliela smilšu klāta peldvieta.
     Pēc salīdzinoši siltas nakts pludmalē, devāmies uz Algēro lidostu, lai tur satiktu vēl dažas tajā dienā ielidojušas dziedātāju grupiņas un kopīgi dotos uz netālo Sassari pilsētu, kur mums vakarā bija paredzēts jau pirmais koncerts. Pēc koncerta kopā ar vietējā kora dziedātājiem devāmies uz tuvējo picu ceptuvi, lai vairāku stundu garumā izbaudītu krāsnī ceptas itāļu picas visās iespējamajās variācijās. Vakariņu laikā sapazināmies ar vietējiem, uzzinājām, ka viņu lieliskā garastāvokļa un mūžam no sejas nezūdošā smaida noslēpums, viņuprāt, ir siltā Sardīnijas saule un, ka laipna un draudzīga attieksme pret cilvēkiem viņu zemē esot tradīcija!..
     Nākamajā dienā nelielā kompānijā devāmies ciemos pie iepriekšējā vakarā iepazītajiem Marko un Marijas, kuri mūs, no sākuma pavisam nepazīstamus cilvēkus no pavisam cita pasaules nostūra (klimata ziņā), bija uzaicinājuši uz savu lauku īpašumu uz pašu gatavotām pusdienām un nelielu ekskursiju pa pašu iekopto augļu dārzu, kurā bija atrodams viss, sākot no pīnijām un sešsimtgadīgiem olīvkokiem līdz vīģu un citronkokiem, starp kuriem nesteidzīgi lidinās kādas no turpat dzīvojošajām bitēm vai cēli klīst pašu pieradināti savvaļas kaķi...

Aija: 


     Patīkams pārsteigums tur bija vietējo cilvēku atsaucība, kas daudz vairāk kā Itālijas kontinentālajā daļā, izpaužas sirsnībā un atvērtībā. Lai gan Itālijā esmu bijusi vairākkārt, mani šī zeme arī šoreiz turpināja pārsteigt un iedvesmot gan ar skanīgo valodu, kas ausīm bija kā mūzika, gan sauli! Tā bija arī lieliska iespēja aizbēgt no ikdienas, vienkārši ļaujoties būšanai šeit, manuprāt, paradīzei zemes virsū.

Emīls R.: 

   

     Sardīnija – vasaras izslāpušam ziemeļniekam tā ir kā veldze rudens laikā. Šķiet, mēs (koris) trāpījām patiesi tādā īstā laikā. Laikā, kad Sardīnijā vasaras svelme jau kaut cik rimusies un kad atgriežoties mūs sagaida grezns rudens. Sardīnija ir ne tikai aizgājušās vasaras paradīze ar augstām klintīm un kalniem, baltām smilšu pludmalēm un grezni ziliem ūdeņiem. Man kā koristam tā ir arī bagātu emociju zeme, kurā gribas atgriezties vēl un vēl. Vietējo cilvēku labvēlība, nesalaužamais gars, smaids un prasme atpūsties un spēja paraut tevi līdzi šajā mierā – lietas velk uz atgriešanos. Klausītāji brīžiem pat nespēja rimties aplausos. Tas deva impulsu nākamajām uzstāšanas reizēm un arī impulsu sekojošiem koncertiem Latvijā, kas pēc šī brauciena iekrituši neierasti agri. Skaidrs, ka jebkurš koncerts vai arī ārzemju brauciens katram koristam liek apzināties kolektīva vienotību un to, cik svarīgs un nozīmīgs kolektīvam esam mēs katrs.

Zane K.:

     

     Ceļojums sākas. Mūsu grupiņā četri cilvēki. Ja sākumā skatos ar bažām, ka saplēsīsimies kādā nevaļas brīdī, gaidot kārtējo lidmašīnu vai cenšoties palikt nomodā, tad beigu galā kopīgi dalām brīnišķīgus iespaidus par redzētajām pilsētām, būvēm, cilvēkiem, ēdienu, laikapstākļiem un citiem sīkumiem.
     Lai tiktu uz Sardīniju ļaujamies trīs lidojumiem: Rīga – Brisele – Milāna – Algēro. Izkāpjam Milānā un iekāpjam vasarā. Ir jau satumsis. Kāpjam autobusā un braucam uz centru. Pēc stundas esam stacijā. Un tas, lūk, ir kaut kas! Tā majestātiski slejas pretī debesīm, pašā augšā virs milzīgām kolonnām uzsēdušies spārnoti zirgi... Un iekšā tā sasniedz maksimumu – griestu velves liecas pāri plašām zālēm, telpa ir gaiša un tā arī netop skaidrs, kā cilvēks var ko tādu uzsliet. Dodamies iekšā pilsētā pretī La Scala. Par spīti izsalkumam izbrīns nenoplok – ielas ir plašas, mājas lielas ar greznām fasādēm un skatlogi kārdinoši rāda kleitas, somas, kurpes, krēslus, galdus, uzvalkus – tikai var nopūsties, ka ir jau nakts! Tā vien šķiet, ka itāļiem plašums kā žestos, tā arhitektūrā ir liecinieks par attieksmi pret dzīvi. Apskatām arī galeriju, kur tāpat vien var iziet galvu atgāzis, veroties griestos , līdz nokļūstam pie Doma. Un tad Tu, cilvēks, sāc prātot, kas gan ir tie laimīgie, kas dzīvo apkārtējos namos. Vai drīkst pie viņiem aiziet ciemos?
     Nākošajā dienā iekāpjam pēdējā lidmašīnā un esam Sardīnijā! Saule, tveice un atvieglojums, ka tiešām, tiešām, te ir tik silti un cimdus var beidzot likt pie malas! Pievienojas arī lielākā daļa kora. Zem palmām gaidām autobusu un klausāmies ātrāk atbraukušo stāstos par nakti, kas pavadīta uz klints.
     Pirmais koncerts – baznīca ir plaša, atgādina kādus kadrus no piedzīvojumu filmām, izmantots akmens un koks. Viena no dziesmām ir I. Ramiņa „Pūt vējiņi”, sastājoties ap klausītājiem un iegrimstot sapņos par Latvijas ārēm – izrādās labs Latvijas un Itālijas veidotais balanss. Pēc tam turpinās filmu cienīgi stāsti – dodamies līdzi itāļu draugiem uz kādu restorānu, galvā skanot Dīna Mārtina „That's Amore”. Sēžamies pie gara galda, pamanāmi tur sēž itāļi ar tumšiem matiem, kas skaļi sarunājas pāri galdam cits ar citu, decibelu līmenim augot līdz ar katru izdzerto malku un nobaudīto picas kumosu. Picu nes tik vēl un vēl – esam lutināti ne pa jokam.
     Nākamā diena turpinās ar saules priekiem. Es atklāju klostera jumtu, no kura paveras skats uz visām debespusēm – izklāju lakatu, nometos zem dienvidu saules un mēģinu studēt līdzpaņemto mācību grāmatu par politisko ekonomiju un ķert domas esejai. Bet ir tieši tik liels prieks par vasaru, ka neviena cita doma kā vien "ak cik, satriecošs laiciņš un cik ļoti es esmu laimīga!" nespēj noturēties prātā un grāmatas tiek iemainītas pret laisku tīksmināšanos par Sardīniju. Vakarā iebraucam Sassari centrā un dodamies dziedāt.
     Nākamā diena ved mūs uz Olbiju. Pie jūras. Koncerts baznīcā. Pēc tam kopīgi ar itāļu dziedoņiem dodamies piepildītajās Olbijas vecpilsētas ielās un izpildām dziesmas. Klausītāju ir tik daudz, ka neviens nespēj paspraukties mums garām.
     Tai seko vēl divas dienas Olbijā – tā ir jūra, kas ir silta un mīksta, kurā pazūd laiks, tā ir tveicīga pēcpusdiena, kas pavadīta meklējot pastu, tas ir zobārsta apmeklējums, kas kļūst īpašs, jo nekāda vārdiska saziņa nav iespējama, vien žestikulēšana un parādīšana ar pirkstu uz plombi un sāpju notēlošana "dolore". Vakarā savelkas melni mākoņi un mūs pārsteidz pērkona negaiss. "Vasaras vakaru" caurstrāvo ducināšana un zilganas gaismiņas. Arī šajā Eiropas pusē debesis var sadusmoties...
     Esam pilsētiņā Porto Rotondo (jo tā ir apaļa). Baznīca ir nesen celta, iekšā viss no koka, griestu velvēs izgriezti bibliskie tēli, svētais vakarēdiens, uz altāra stikla krusts un stikla plāksnīšu kaudzes katrā pusē, uz kurām uzsēdinātas resnas, baltas sveces. Klausītājiem sevišķi tīk „Es gulu, gulu” – moderni izsakoties – interaktīva dziesma, kad arī skatītāji kļūst par performances sastāvdaļu, atdarinot lietu. Pēc koncerta aiz baznīcas atklājas paradīzes dārzs, kas ieved pēc lavandas smaržojošā laukumā, kur gar malām sastādīti to krūmi un ir grūti atraut degunus un nekampt smaržas kā izslāpušajiem... Pa zivju ceļu dodamies tālāk uz ostu – pesce martello, pesce spada – veiksmīgas žestu valodas ceļā apgūstu nosaukumus āmurzivij un zobenzivij. Pūš dzestrs vējiņš. Pie mola rindiņā saliktas glītas jahtas. Mostas sapnis par mūžīgu vasaru, par dzīvošanu jūrā un nebeidzamu baudu šai salā! Kāds debesīs iemetis ķīniešu lukturus un spīd greizie rati. Pat šeit tie ir sašķiebušies.
     Pienāk rīts, pienāk lidmašīna, pienāk Rīga. Acis nav pieradušas pie pelēkās ainavas, palmu nav un visur ir auksti. Sociālie tīkli tiek piepludināti ar Vidusjūras, zilu debesu, saules staru piesātinātiem foto. Bija tik labi un gribas vēl. Kopīgais kora gars ir stiprināts!

Zane T.:

     Manuprāt, cilvēki tur ir ļoti atsaucīgi – viesmīlīgi, sirsnīgi un patiesi. Dziedot Sardīnijas dievnamos bija fantastiska sajūta, jo baznīcas, kurās koncertējām bija ne vien ārkārtīgi skaistas, bet arī labskanīgas – tādas kā mazas katedrāles. Brīnišķīgi bija arī paši klausītāji, kuri vērās mūsos sirsnīgām acīm un smaidu sejā, izstarodami ārkārtīgu labestību! Saule, jūra, vējš, palmas un kaktusi – kontrastā Latvijas rudenim izbaudījām lielisku vasaras pagarinājumu.

Aleksandra: 

     Mani laikam visvairāk fascinēja cilvēki, ko tur sastapām. Gan pārdevēji suvenīru veikalos, kas savu darbu rūpīgi paveic līdz pēdējam sīkumam, gan vietējais Olbijas vīru ansamblis, kas mūs uzņēma ar patiesu sirsnību. Bija patiešām patīkami justies šeit gaidītiem! Ļoti priecājos par skaisto dabu – kalniem, jūru, brīnišķīgajiem ziediem. Tur jutos pilnīgi kā citā pasaulē, izbaudot vasaru un iespēju muzicēt skaistos dievnamos, saņemot pozitīvu lādiņu no klausītājiem. Katram no mums paliks atmiņā arī dažādi piedzīvojumi no mūsu ceļojumiem grupiņās uz Sardīniju un atpakaļ uz mājām. Šī noteikti ir vieta, kur gribētu atgriezties!

Anete:

     Pulksteņlaikam Sardnīnijā bija pavisam cits formāts, jo siltums un vide, ko radīja vietējā daba un cilvēki, pārņēma kalendāra funkciju. Bija tikai dienas un nakts robežas, ko piepildīja gan koncerti, gan salas iepazīšana. Sajūta ir ļoti laba, jo vietējie ar savu dzīves baudīšanas mākslu un mieru to iedvesmas veidā spēja padot tālāk arī šejienes ciemiņiem – mums. Enerģijas daudzums atgriežoties turpina būt liels, jo saule, skaistā daba, kas reizēm, traucoties garām ar vilcienu sastāviem, atgādināja filmās redzētas stepes – pilnas ar aitu, govju vai zirgu ganāmpulkiem un savrupām kaktusu audzēm, kā arī vietējo atvērtība katram mirklim, ko raksturo itāļu dzīvesveids, tonizē!

Līga:

     Tā kā šis nebija mans pirmais brauciens uz Sardīniju, vairāk laika veltīju tieši dabas baudīšanai, nevis iepirkšanās drudzim. Brīnišķīgi, ka pirmā diena Olbijas pludmalē bija mākoņaina, tieši priekš iesildīšanās, lai nākamajā dienā saules glāstus saņemtu pēc pilnas programmas. Sevišķi jauka bija klaiņošana pa klintīm, jo apsargāja no uzmācīgajiem tirgotājiem, kas, piedāvājot visdažādākās preces, pastaigājās pa pludmali. Sauļošanās uz klinšu ragiem prasīja veiklību un savu spēju pareizu novērtēšanu, kas visiem, kuri turp devās, arī izdevās veiksmīgi! Arī jūras ežu redzēšana vaigu vaigā bija patīkama, iztiku bez ievainojumiem, tiem uzkāpjot. Īpaši sāļais ūdens ļāva man, ne īpaši labi peldošai, justies drošāk, jo tas cilvēku daudz izteiktāk kā, tad, kad parasti esam uz ūdens, notur augšā.
     Arī sardīniešu uzņemšana bija ļoti silta – kas par viesnīcu, skaistu sadziedāšanos pilsētas ielās un gardam maltītēm! Īpaši šis brauciens paliks atmiņā krasā temperatūras krituma dēļ – Sardīnijā sauļojāmies 28 grādos, bet Lietuva 1.oktobra vakarā mūs sagaidīja ar 4. Tas šķiet kā sapnis – par reālu klātesamību siltajā salā liecina tikai nelielais iedegums un krāšņās bildes. Jau ilgojos pēc nākamās iespējas tur braukt un vēlos tur būt pēc iespējas ilgāk!

Romāns:

     

     Vispirms jau jāsaka, ka vārds "Sardīnija" cilvēkiem saistās ar kaut ko ļoti eksotisku. Mana vīzija par šo zemi un tās cilvēkiem ir pilnīgi citāda.
     Koris tika sadalīts vairākās grupās, un katra grupa izlidoja citos datumos, daži baudīja nakti Briseles centrā, kādreizējās Balsu dziedātājas Baibas skaistajā dzīvoklī, daži tika apskatīt Romas Kolizeju, citi varēja pakavēties ilgāk Latvijā. Es biju tas laimīgais, kurš šo braucienu varēja baudīt ilgāk, jo mana grupa izlidoja visātrāk. Mūsu ceļš sākās no Rīgas lidostas 23. septembrī plkst. 9:00, kad kāpām pirmajā lidmašīnā, kura mūs nogādāja Šarleruā, Beļģijā. Tiklīdz izkāpām no lidmašīnas, visus pārņēma ceļojumu un piedzīvojumu gars. Nedaudz pieraduši pie sajūtas, ka vairs neesam mājās, kāpām vilcienā, lai brauktu tālāk.
     Brisele mūs sagaidīja ar ļoti siltu un saulainu laiku. Pilsēta ir tiešām iespaidīga, man ir sanācis pabūt dažādās Eiropas valstīs, taču Brisele šķita kaut kas pilnīgi citāds. Tā tik ļoti raisīja divējādas sajūtas, ka līdz šim brīdim īsti neesmu sapratis, vai man tur patika vai nē.
     Staigājot pa vecpilsētu, izdomājām, ka varētu atpelnīt vilciena naudu, iejūtoties ielu muzikantu lomās. Bijām 11 cilvēki – dziedātāji no visām balsu grupām. Bet jau "Lokatiesi, mežu gali" pirmā panta beigās parādījās ļoti omulīgs policista kungs, kurš atgādināja karikatūru un jautāja, vai mums ir pilsētas domes atļauja muzicēt uz ielām. Sapratām, ka mūsu plāns ir cietis neveiksmi. Dziesmu tomēr pabeidzām, pabaudījām aplausus un devāmies prom. Tomēr iecere nebija veltīga – kamēr dziedājām, mūs atrada Briseles latvieši, kuriem bija liels prieks dzirdēt vismaz vienu dziesmu no tautas!
     Jau no paša rīta devāmies atpakaļ uz Šarleruā, lai ar putniem dotos uz dienvidiem. Es biju pirmais, kurš izlēca no lidmašīnas un sāka kampt to svaigo, silto gaisu, kurš smaržo pilnīgi citādāk. Saule bija karsta, +28 grādi, neviena mākoņa. Izejot pa lidostas durvīm, uzreiz visi piezemējāmies zem palmām, lai novilktu liekās drēbes un apzinātos, kur mēs esam. Vēlāk sākās mūsu pārgājiens (apmēram 7 – 8 km garumā) no lidostas līdz Alghero centram, kur pa ceļam mūs sveicināja garām braucēji (pārsvarā mūsu skaistās kora meitenes), draudzīgi suņi, kuri nemāk būt nikni pat savā sētā, ķirzakas, dievlūdzēji, bet, par laimi, ne savvaļas suņi, kas esot bieži sastopami uz salas, būdami ļoti izsalkuši... Ja bijām izslāpuši, tad ūdens vietā varējām pastiept roku un ko koka noraut saulē uzsildītu granātābolu, kuram bija gana daudz sulas, lai remdētu slāpes! Alghero mūs sagaidīja nama tēvs Makss un viņa viesis no Minhenes – Alekss. Viesu māja bija fantastiska, gatavojām pastu ar mājas vīnu, dziedājām un kārtīgi izgulējāmies, lai visu nākamo dienu pavadītu pludmalē. Nopirkām saulesbrilles un volejbola bumbu no vietējā individuālā komersanta no Senegāles, un bijām gatavi nākošajai naktij zem klajas debess.
     Viss bija perfekti – nebija neviena mākoņa, nakts solījās būt silta un bez nokrišņiem. Nonākuši pludmalē, atradām tikai klintis, tāpēc šķita, ka būs jāguļ uz akmeņiem, līdz uzgājām starp akmeņiem paisuma laikā saskalotas ūdenszāles, kuras bija sakaltušās un atgādināja skaidas. Tās bija mīkstākas par manu Rīgas gultu, tādēļ visi sapratām, ka šī vieta ir tā īstā! Tam sekoja silts vējš, zvejnieku laiviņas, naksnīgā pelde, zvaigžņota debess un Sardīnijas saullēkts – tā noteikti bija viena no skaistākajām naktīm manā mūžā (viss tik sirreāls, nespējot aptvert, kas notiks tālāk). Rīts bija mierīgs. Devāmies uz Alghero lidostu 6 km attālumā, lai satiktos ar otrajiem iebraucējiem – 5 cilvēku grupiņu, lai kopā dotos uz Sassari pilsētu, kur bija paredzēta apmešanās uz pāris dienām un jau pirmie koncerti garīgās mūzikas festivāla ietvaros.
     Taču manā prātā šī ceļojuma sākums bija Olbija. Tā ir pilsēta austrumu krastā, kurā mājo „Olbia Folk Ensemble”, kuri par mums rūpējas katru reizi, kad esam tur. Viņu viesmīlība, maigie raksturi, gādība un mīlestība pret mūziku vienmēr padara mūsu ceļojumus emocionāli neaizmirstamus! Cenšos pavadīt pēc iespējas vairāk laika ar šiem vīriem, kas vienmēr paši pieteiksies aizvest mūs uz labākajām pludmalēm (arī darba laikā), dāvinās mums CD ar savu mūziku, kurus paši iepriekšējā vakarā saraksta, savukārt, ja vēlamies nopirkt vietējo dzērienu Mirto, viņi ne tikai atradīs labāko, bet nekādā gadījumā neļaus to pirkt, to uzdāvinot. Katru vakaru ar viņiem kopā ēdām vakariņas, apmainījāmies ar stāstiem, klausījāmies viņu dziesmas, dziedot arī kopā. Olbijā vienmēr tiek piedzīvoti neaizmirstamākie brīži, jo pilsēta tiešām ir neaprakstāmi skaista, un šī reize bija īpaša, jo sanāca pavadīt daudz vairāk laika tieši ārpus pilsētas, baudīt dabu!
     Mājupceļš, kā parasti, bija nedaudz grūtāks. Dēļ temperatūras maiņām un naktīm lidostās liela daļa nedaudz apausktējās, taču visi ir ļoti laimīgi, ka dzied tieši „BALSĪS”, un ka mums ir dota iespēja apceļot tādas vietas uz zemeslodes, par kurām citi tikai sapņo. Jau ar nepacietību gaidu nākošo gadu, kad varēšu atkal ieelpot Sardīnijas gaisu, satikt savus ārzemju draugus un kļūt par labāku cilvēku...

Arvis:

     Brauciens uz salu, kura dzied –no zemes, kura dzied. Tā man gribētos dēvēt šo simpoziju. Un kur gan citur lai BALSIS dodas savās gaitās? Šoreiz, ar dziesmu šķērsota salas ziemeļu puse, sniedzot pirmreizīgus koncertus Sassari un Olbijā, izpildot garīgās mūzikas un tautas programmu. Pirmreizīgus, jo, lai arī esam bieži viesi Sardīnijā, tomēr katru reizi mūsu satikšanās un koncerti ir kā jaunatklājums un pirmā satikšanās.
     Gandrīz pusnaktī aizlidoja Leonardo lidmašīna brīnišķīgajā Chiesa di Santa Maria di Betlem, Sassari, kas liekas, atvēra sakrālās celtnes jumtu lidojumam un cilvēku sajūsmai. Sardīniešu publika un ārvalstu kolektīvi baudīja piedošanu Pētera Vaska mesas daļās. Nav lielāka lepnuma par to, kad cilvēks noņem cepuri latviešu izpildītāja, latviešu mūzikas priekšā. Tas ir iespējams tikai tad, ja korim izveidots emocionāls koncertstāsts, mūsdienīga, bet izprotama koncertprogramma. Par to paldies Intam.
     Mēs turpinājām savu tikšanos un pasaules ieraudzīšanu arī Olbijā, kur mūs gaidīja sejā pazīstami cilvēki. Paldies viņiem par koncertu organizēšanu šajā pilsētā, kurā bija atgriezušies daudzi no BALSU dziedātājiem. Paldies, ka šajā saules pilnajā salā ir cilvēki, kam ir tik liela mīlestība pret mūziku. Cik labi, ka šī ir viena no sajūtām, kas mūs vieno, jo šādi klausītāji ir kora iekšējās attieksmes veidotāji un balsti, kas veido īpašas attiecības, mīlestību, atdevi. Un cik aizraujoši ir klausīties viņu mūzikā, kas paralēli muzikālajam stāstam liek viņus 4 dziesmas minūtes īpaši mīlēt, pakļauties valdzinājumam un neatminēt noslēpumu... Vismaz ne šajā tikšanās reizē.
     Šajā salā, daži no BALSU dziedātājiem ir izveidojuši īpašu tradīciju – promlidojot, atgriezties, pamest skatu uz izkaltušo zemi un vēlēties atgriezties. Man tas ir izdevies jau trešo reizi. Tas tiešām strādā! 

P.S. Plašāks iespaids fotomirkļos ŠEIT.

Copyright © BALSIS 2024
Ziedojumu apmaksas noteikumi
Izstrādāts: Websoft.lv